Omju padarīšana

Pēdējo gadu laikā vairāku apzinātu un neapzinātu iemeslu dēļ es sāku īpaši novērtēt to, ka liktenim labpaticies mani apdāvināt ar abu omju aktīvu klātesamību manā dzīvē. Tā ir dāvana, kuru vajag novērtēt no galvas līdz kājām, ticiet man. Par savām omēm varu teikt, ka viņas ir pilnīgi pretpoli, iņ un jaņ, Harijs un Rons. Abas ir bezgala kolorītas un pat īpaši nepūloties var mani novest līdz histēriskiem smiekliem. Es būtu pilnīgi cits cilvēks, ja manā bērnībā nebūtu bijušas manas omes, kuras man iemācīja, kā cept pankūkas un kāpēc nevajag sunim uz muguras uzlikt spaini un teikt, ka mums tagad mājās ir gliemezis.

Rakstīt par abām būtu par garu, tāpēc tagad tikai par vienu.

Jābrīdina, ka viņas mīlīgais mazās večiņas tēls, kuru paspilgtina piemīlīgi notaukotās brilles un nemākulīgi iztītie matu ruļļi, ir viens liels teātris. Mīļa viņa, protams, ir, taču cilvēka acij ir apslēpta tā velnišķīgā enerģija, kas liek omei vismaz reizi pusgadā sēsties lidmašīnā vai tūrisma kompānijas autobusā un aiztriekties uz, piemēram, Japānu vai Taizemi, lai pēc katra šī ceļojuma apbērtu mūs ar visiem iespējamajiem suvenīriem pasaulē (pēc manas omes paviesošanās kādā valstī, vairāki suvenīru tirgoņi var doties pensijā un apmaksāt savu bērnu studijas šikās skolās) un šausmu stāstiem par nomaldīšanos no grupas vai teju noslīkšanu okeānā. Redziet, mana ome nav spējīga sēdēt mierā. “Miers” ir koncepts, ar kuru viņas smadzenes dzīves laikā nav iepazinušās. Un ir vēl kāds svarīgs fakts – ome ir izbijusi direkotre. Visi, kam ģimenē ir skolotāji vai direkotri, saprot, kāds krusts ir jāstiepj direktrišu ģimenēm. Cilvēks, kurš visu savu mūžu pavadījis skolā, tā arī nekad neatnāk atpakaļ normālajā dzīvē. Mēs varējām izņemt omi no direktores amata, bet mēs nekad neizņemsim direktori no omes. Tam, protams, ir iespaids uz mājas dzīvi. Jo, ja sakombinē tādas īpašības kā direktorību (tam tiešam ir jākļūst par oficiālu īpašības vārdu) un absolūtu nespēju sēdēt mierā, mēs iegūstam 78 gadus vecu armijas komandieri. To, ka sestdienas rīta divpadsmitos es tikai sāku apsvērt domu par brokastīm, nevis ar trimfu noslēdzu ceturto stundu, ravējot zemeņu dobi, viņa uzskata par manu vecāku izlaidību. To, ka viss dārzs nav pārvērsts par vienu milzīgu dobi, kurā aug viss, kā sēklas iespējams kaut kur dabūt, viņa uzskata par mūsu visu izlaidību. Mūsu nevēlēšanās doties milzīgā shopping spree uz Viļņas tirgu raisa neizpratni, bet manu izglītības izvēli viņa tomēr, šķiet, ar grūtībām, bet ir pieņēmusi. Nemaz nesāksim runāt par to, cik ļoti mēs nesaprotam, ka, ja kaut kam ir atlaide, mums to vajag. Varbūt mums vajag arī betona maisītāju, ja to var dabūt par 40% lētāk.

Omei bez ceļošanas un dārza ir vēl kāds hobijs. Viņai patīk krāt. Krāt kaut ko konkrētu ir priekš mīkstajiem un buržujiem, ome iet maksimālismā un krāj VISU. Aizejot pie viņas ciemos nekad nevarētu uzminēt to, ka viņas trīsistabu dzīvoklis patiesībā ir visai pieklājīga lieluma, jo skatu aizmiglo skapji, kumodes, iebūvētie skapji, plaukti, lielie plaukti, mazie plaukti, galdiņplaukti. Nezinātājs arī, iespējams, nepamanītu, ka stūrī ir lielas melnas klavieres, jo ome zina – ja tas ir ar horizontālu virsmu, tas var kļūt plaukts. Un visos plauktos, skapjos klavierēs un kumodēs var atrast lietas, kuras likās jau izzudušas no planētas. Vecvecmāmiņas korsetes, iepelējušas nezināma izmēra un īpašnieka kurpes, kaste ar 1991.gadā no Zviedrijas sūtītu makaronu pakām (es nemeloju), blakus kukaiņu indei, kuras termiņš pat vairs nav salasāms. Kaut kur pa vidu tur noteikti var atrast tulpju sīpolus. Un plašu atskaņotāju, kurš nav darbojies kopš manas dzimšanas gada. Attiecībā uz ledusskapi omes motto joprojām ir “glabā, kamēr paliek bail”. Un mums ir bail, mums tiešām ir bail, jo mēs vairs nezinām, kas pirms pāris mēnešiem bija tas nenosakāmās formas, ar pūku apaugušais pikucis. Mēs tikai zinām, ka Tas tagad tur dzīvo.

Taču goda vietās vienmēr būs operu ieraksti, grāmatas par slaveniem rakstniekiem, dziedoņiem. Jo mana ome mīl dziedāt, kaut arī smagas operācijas dēļ to vairs nevar. Un mana vectēva bildes arī ir visur. Viņš arī bija mūziķis. Un lai cik sarkastiska es nebūtu, viņu jaunības bildes vienmēr liek asarām sariesties acīs.

Omes spožākie kaujas gadi ir pagājuši, vectēva nāve pirms astoņiem gadiem bija pirmais sabremzēšanās punkts un tagad, 78 gadu vecumā, viņa ir kļuvusi par tādu cilvēku, kurš var nosēdēt pie vakariņu galda apmēram stundu. Mana mamma ir pārņemusi saimniecisko dzīvi, mans tēvs ir licis vilties, neizrādot nekādu interesi jaunākajā santehnikas un dārza preču piedāvājumā un es esmu iemācījusies nekaunīgi runāt pretī un vēl iedomāties, ka man var būt kaut kāds viedoklis. Šī ģimene ir sajukusi prātā.

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s