Klepus ārija

Man šķiet, ka ļoti lielai daļai cilvēku Latvijā iemesli, kāpēc viņi apmeklē teātri vai operu, ir neskaidrā motivācijā tīti. Iet, jo jāiet. Citu izskaidrojumu es neredzu, jo cilvēks, kurš ir atnācis uz izrādi, ir ieinteresēts notiekošajā, ciena mākslinieku, viņa talantu, pūles, skaņdarbu, kuru viņš izpilda, citus skatītājus vai vienkāršas pieklājības normas, nebūtu spējīgs uzvesties tik apbrīnojami aprobežoti kā mēdz uzvesties publika Latvijas teātros un Operā. Cieņpilnai vakara pavadīšanai ir daudz grūti pārvarami šķēršļi.

Pirmais no tiem  – telefona izslēgšana. Mūsdienu tehnoloģijas kļuvušas tik attīstītas, ka skaņas izslēgšana prasa pārcilvēcisku intelektuālo akrobātiku. Skumji, bet ne neierasti, ka koncertos mūziķi mēdz pārtraukt spēlēt, jo publikā kāds neirotiski sāk rakņāties pa somu, lai apklusinātu kārtējo “neatliekamo” zvanu. Tā ir kā slimība, kuras simptomi jāizjūt citiem. Izslēgt pilnībā telefonu uz dažām stundām, protams, jau sen ir par daudz prasīts. Un tad vēl tās 5 sekundes, kuras jāgaida līdz telefons atkal ieslēgsies. Dievs žēlīgs, mūsdienu urbānajam iemītniekam 5 sekundes var izšķirt, vai viņš būs pirmais, kurš ietvītos par redzēto. Telefona iespēgšana ir laikietilpīgs process, kas pa spēkam ir tikai ļoti pacietīgajiem. Piemēram, tiem, kuri nesalauž klaviatūru, Wi-fi ir tikai četru stabiņu stiprumā vai nekrīt lielveikalā uz grīdas un neraud, ja kāds atsakās pirkt konfektes.

Arī lūgums nefilmēt un nefotografēt filmas, teātra vai operas izrādes laikā attiecas tikai uz dažiem. Citiem būt par šo nenovērtējamo kadru nesējiem pasaulei ir pārāk svarīgi. “Tev traucē? Tu gan esi nervozs!” ir teksts, ko izdveš kadru ķērēji, sinhroni pārgriežot acis. Nē, es saprotu, saprotu – šis fascinējoši zemās kvalitātes un satura attēls, ir tieši tā dokumentācija, bez kuras vakars nebūs izdevies. Ģimenei mājās nepacietīgi gaida, kad varēs ieraudzīt miglubildi ar tēliem, kas viņiem neko neizsaka, draugi skaidīgi nopūtīsies, redzot tos savos sociālajos tīklos. Tas ir svarīgi.

Siltums dvēselē pārņem arī tad, kad tuvumā nosēžas pārītis dāmu, kurām visādas likstas uz sirds. Bāros un restorānos satiekas tikai mežoņi un lauķi, bet ne mēs. Mēs esam kulturāla tauta, mēs muldam teātros un operās. Kāpēc tām divām burvīgajām būtnēm man aiz muguras vakar vajadzēja nākt uz operu, lai apspriestu jaunos NovaTours piedāvājumus martā, es nezinu. Bet pieņemu, ka tas ir tāpat kā ar pirmajiem randiņiem un kino, kad divi cilvēki, kuriem nav īsti par ko runāt, aiziet uz lielu, tumšu telpu, kur viss spiediens būt interesantam vai uzturēt sarunu ir uzlikts uz filmas vai izrādes pleciem. Tad vēl pāris simboliskās sarunu tēmas, starpbrīdī, mīcot iekšā kūku vai rasolu, un vakars zem draudzības un kultūras zīmes pavadīts. Bet visus šos cilvēkus es labprāt sauktu par saviem mīļiem draugiem, spiestu viņu rokas un bučotu uz vaigiem salīdzinājumā ar pēdējo Latvijas kultūras publikas pērli: klepotājiem.

Katru reizi, kad aizeju uz operu, mani nepamet sajūta, ka es tur neiederos, jo man nav tuberkolozes. Tas varbūt izklausās ļauni, bet vēl ļaunāk ir censties baudīt skaistu operas āriju izjustā, emocionālā izpildījumā, kamēr trīs rindas aiz manis kāda apmeklētāja plaušas cenšas izlauzties no viņa ķermeņa. Reizēm liekas, ka daži skatītāji ir tik kaislīgi operas mīļotāji, ka izvēlējušies tieši šeit šķirties no dzīves. Situāciju tikai sliktāku padara fakts, ka klepotāji darbojas ķēdītē – kad viens ir beidzis, sāk nākamais. Varbūt viņi tā sazinās savā starpā. Es nezinu. Ja piemīt tāda jauka īpašība kā cieņa pret apkārtējiem, pastāv iespēja paklepot salvetē vai mutautiņā, paņemt līdzi klepus konfektes vai iziet no zāles, ja ir pavisam traki. Tomēr tas, līdzīgi kā telefonu izslēgšana, ir ļoti grūti – konfektes ir smagas, nemaz nerunājot par salvetēm. Savukārt tie, kuri absolūti nespēj savaldīt savas klepus lēkmes arī ar konfekšu un ūdens palīdzību, izdarītu lielu pakalpojumu sev un citiem, operas vietā izvēloties viz\iti pie ārsta.

Glezna: Munks, protams.

Advertisements