Omju padarīšana 2

Būtu netaisnīgi omju padarīšanu atstāj karājoties gaisā, kad aprakstīta ir tikai viena no manām fantastiskajām omēm, jo, kā tas pie cilvēkiem mēdz būt, man ir divas. Mammas mammai vairākas rindkopas es radīju jau pirms kāda laika, tagad kārta otrai – tēta mammai. Un viņa ir no pavisam citas šlakas.

Stāsts par manu otru omi ir citāds, jo daļēji tas ir stāsts par manu bērnību. Lauku ome jeb Mimis, kā es divu gadu vecumā viņu pārkristīju, bija lielā mērā atbildīga par manu audzināšanu līdz apmēram 8 gadu vecumam. Tāpēc viņas personība ir saaugusi ar šo manu dzīves posmu. Es gribētu pat teikt, ka, lielā mērā pateicoties viņai, es esmu izaugusi par tikai daļēju, nevis absolūtu elles izdzimumu. Neeksistē tāds cipars, kas simbolizētu to, cik daudz “paldies” es viņai gribētu pateikt. Tieši tāpēc es pat gribot nespēju izmantot sarkasmu, runājot par viņu. Es vienkārši nevaru, tāpat kā es nevaru viesībās atteikties no kūkas vai arī ēst pieklājīgi maz. Tas tā vienkārši nenotiek.

Kad es biju mazs bērns es nebiju ne pārāk hiperaktīva, ne skaļa un pārsvarā varētu teikt, ka klausīju pieaugušajiem. Taču, lai viss nebūtu pārāk skaisti un neliktos, ka es biju no debesīm sūtīta dāvana savai ģimenei, jāpiezīmē, ka man bija savs īpašs veids kā pelnīt nosodošus skatienus un rājienus. Mana iztēle absolūti dominēja pār veselo saprātu vai to, kas man tika mācīts, tāpēc savu ģimeni es tiranizēju nevis ar vārtīšanos pa zemi lielveikalā, bet kā pelēkais kardināls izspēlējot savādus gājienus, kas manā prātā likās pilnīgi normāli, taču beigu beigās tika uztverti kā nedarbi, kas vispār nebija mans nodoms. Reiz norāvu pamatīgu bārienu no otras omes par to, ka lietus laikā biju trīslitru burkā savākusi gliemežus (jo lietus laikā ārā ir neomulīgi, vai ne?) un ienesusi siltumnīcā (un tur ir jumts virs galvas, nav jābūt ģēnijam, lai to saprastu). Es nesapratu, kāpēc lietus laikā suns ērti atpūšas istabā, kamēr nabaga gliemežiem jāmīt slapjumā un aukstumā. Lieki piebilst, ka efekts uz tomātu stādiem bija grandiozs.

Taču tur slēpjas manas lauku omes neiedomājamā burvība – viņa nekad mani nebāra, nekad neskatījās uz mani dīvaini un nekad neteica: “Tas bērns nav riktīgs.” Viņas toleranci ļoti labi atspoguļo laiks, kad man bija uznākusi dīvaina apsēstība ar vārdu “Duškins” (Pauls Duškins bija gleznotājs un mūsu ģimenes draugs, kura gleznas rotāja gandrīz katru mājas sienu, bet kontaktā ar viņu es tā arī netiktu nonākusi, tāpēc fascinācija ar šo vārdu man joprojām nav skaidra). Kaut kas šajā vārdā bija mani apbūris un tas ielauzās katrā iespējamajā vietā. Un tā nu labu laiku es savus vecvecākus mocīju katru vakaru liekot viņiem minēt pašizdomātas mīklas, kuru atminējums vienmēr bija vai nu Duškins vai kaut kas, ko dara Duškins. Reizēm mīklām pat nebija atminējuma, tās vienkārši bija Duškins. Bet tā vietā, lai mani apklusinātu vai pievērstu kādai mazāk nervus bojājošai nodarbei, mana ome vienmēr izlikās minam, ko šoreiz dara Duškins, kā arī necentās apturēt manu nodošanos šim vārdam. Viņa pat ļāva mūsu kaķi nosaukt tieši šādi. Citi mani ģimenes locekļi Duškinu nesaprata.

Protams, lauku ome nekad nebūtu lauku ome, ja no katra tevis pateiktā teikuma, viņa nespētu izsecināt, ka tu gribi ēst. Ja tu negribi ēst, tad tas, visticamāk, ir tādēļ, ka tu esi slims, kas, protams, nozīmē, ka tev vajag paēst, lai atgūtu veselību. Tas pats attiecas uz situāciju, kad tu negribi papildporciju vai vismaz desmaizes. Galējas ietiepšanās un neēšanas gadījumā, tev vismaz jāpaguļ. Ja pēc viesošanās laukos, tev nav jānoslauka sviedri pēc 3 pakāpienu pieveikšanas, lai iekļūtu autobusā, kaut kas nav pareizi. Ja kāds man kādreiz lielītos, ka zaudējis svaru pēc sava brauciena uz laukiem pie omes, es pieņemtu, ka šis cilvēks nekaunīgi melo un ka viņam nav un nekad nav bijusi lauku ome, jo tas nav fiziski iespējams, tas būtu pret dabas likumiem.

Vienīgā problēma ar cilvēkiem, kuri ir bezgala jauki pēc rakstura, ir viņu mūžīgais uztraukums par visu, kas saistīts ar jebko. Pēc manas omes domām uz katru manu paziņojumu, ka došos uz ārzemēm, slēpot, pārgājienā, uz ballīti, kas nebeidzas 21.00, utt, ir “Vaaaaaaai dies’, nu ko ta’ tu tur?” Jo, kad tu tik ļoti uztraucies par saviem mīļajiem, viss apkārtējais pēkšņi pārvēršas par nāvīgu slazdu un nekas labs nevar iznākt no iešanas ārā no mājām. Atvilināt viņu ciemos uz Rīgu arī nav viegls uzdevums, jāmēģina apvienot kāda dzimšanas diena ar Elīnas Garančas koncertu vai vismaz kādu operu un tad jau parādās cerības stariņš, ka autobuss no Kurzemes provinces vienu dienu uz Rīgu atvedīs arī omi. Bet, kad viņa beidzot atbrauc, mēs vismaz varam būt droši, ka mājās iestāsies miers, jo strīdēties viņas klātbūtnē liekas tikpat nepareizi kā vilkt Ed Hardy drēbes.

Es zinu, ka atkārtojos, bet, cilvēki, novērtējiet savas omes un opjus. Vecvecāki ir dieva dāvana, goda vārds.

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s