Obligātās literatūras saraksts

Grāmata ir mūžīga vērtība, ko nepārspēj ne zināšanas par jaunām viedtālruņu aplikācijām, ne simtiem izlasītu žurnālu. Spēja izlasīt, saprast un atcerēties grāmatu jau izsenis bijusi viena no inteliģences mērauklām. Arī mūsdienās, laikā kad jebkas garāks par 140 zīmēm šķiet jau esejas apmēros, grāmatu lasīšana ir saglabājusi savu fundamentālo nozīmi.

Gan cilvēki, gan grāmatas ir dažādi. Kas vienam šķiet ģeniāls, citam liekas neciešami truls un otrādi. Dažiem gadās neizprast Kantu vai iemigt, lasot Markesu, cits uzkāpj uz trausla sarunu biedra varžacīm paņirgājoties par salkanām psiholoģijas grāmatām. Laiku pa laikam nākas pat sastapties ar cilvēkiem, kuri neinformētību par Māras Zālītes agrīno daiļradi, uzskata par personīgu apvainojumu.  Īsāk sakot – cik grāmatu, tik viedokļu.

Visi, kuri mācījušies vidusskolā, zina to mazo elli, kas ir obligātās literatūras saraksts. Šajā laikā valda zināma vienprātība – obligātā literatūra ir garlaicīga, interesantas ir tās grāmatas, ko gribas lasīt pašam. Literatūras klasikai ir vispārēja tendence būt garlaicīgākai skolas laikā. Varbūt ar gadiem attīstās kādas īpašas spējas acs radzenē, kas atklāj rindas un jēgu  daiļliteratūras klasiķos, es nezinu.

Kad pēc izlaušanās no vidusskolas sāku studēt, apbrīnas pilnu neizpratni manī raisīja cilvēki, it īpaši, ja tie bija mani vienaudži, kuri šķitās esam izlasījuši visu. Viņi spēja pilnīgi vienkārši iepīt sarunās faktus par Paskāla un Dekarta tikšanos, viņi kļuva par savu universitātes pasniedzēju mīluļiem, viņi radīja manī sajūtu, ka es neko nezinu. Pēc pāris sarunām ar viņiem biju jau sevi norakstījusi kā dzīvi izniekojušu un visu nokavējušu. Es nesapratu, kā viņi to dara.  It kā jau nav problēmas – še, grāmata, lasi, pēti, bagātinies! Bet reizēm grāmata iespītējas un tā vienkārši nelasās vis. Reizēm tā kā hameleons nomaskējas par šūpuļdziesmu smaga bezmiega mocītajiem, kolīdz paņemta rokās. Reizēm vienīgais stāsts, ko grāmata var pastāstīt, ir par sava autora haotisko un viegli vājprātīgo garīgo pasauli. Vienlaikus es sapratu, ka obligātās literatūras saraksts nebūt nepamet mūs vidusskolas izlaidumā. Tas transformējas, lai turpinātu mūs vajāt, tikai sliktās atzīmes par pavirši izlasītu grāmatu nomaina slēpts pārmetums vai viegla vīpsnāšana.

Tikai vēlāko studiju gadu smagāko sesiju laikā es sapratu, ka ir desmitiem veidu, kā izlasīt grāmatu, īstenībā to nemaz neizlasot. Ap šo laiku obligātās literatūras saraksts auga kā sēne pēc lietus – mācībām vajadzīgajām grāmatām pievienojās dažādi jaunie latviešu rakstnieki, maz zināmi filozofi, grāmatas par zinātni strauji pieteica savu aktualitāti, klasika joprojām smagi spieda uz sirdsapziņu. Nācās izmantot dažādus trikus, lai vismaz radītu iespaidu par savu labo gribu lasīt visu, ko pasniedzēji, ģimene, draugi un grāmatu izdevēji cēla mums priekšā. Piemēram, salīmējot grāmatās dažādas krāsainas lapiņas, paviršam vērotājam var šķist, ka grāmata ir sīki preperēta un ir pavadītas naktis, velkot kopā dažādās lappusēs izkaisīto informāciju. Kāds man labs paziņa savukārt reiz teica, ka labākais veids, kā lasīt Kirkegoru, ir vasarā likt viņa grāmatas loga starpā. Tādā veidā rudens sākumā izskatoties, ka Kirkegors varen sirsnīgi lasīts, nēsāts līdzi, pārlasīts gan īsos brīvbrīžos pie kafijas krūzes, gan ņemts līdzi tālos ceļojumos. Reizēm nāca par labu pat dažu necienīgu studentu niķis ķēpāt un svītrot bibliotēkas grāmatas – viņu ļaunprātīgās darbības mums garantēja vismaz puslīdz ciešamu konspektu.

Pienāk tāds brīdis, kad izlasāmo grāmatu skaits un apjoms pārsniedz mums piešķirto laiku uz šīs zemes. Ja savā dzīvē gribas paturēt gan darbu, gan atpūtu, tikšanos ar draugiem, ģimeni un reizēm tik ļoti vajadzīgās stundas, ko pavadīt pilnīgi bezmērķīgi klīstot globālajā tīmeklī, izlasīt visu ir neiespējami. Vēl vairāk – iespēja uzrauties uz sliktu grāmatu, kas apēdīs tik vērtīgo laiku kļūst tik mokoša, ka gribas patverties darbos, kas jau zināmi no galvas un pārlasīti n-tās reizes. Nav brīnums ka sesijās iemācītās metodes daudzi sekmīgi turpina izmantot arī vēlākajā dzīvē. Tāpēc nākamreiz, kad redzat kādu savu draugu izmantojam smagu grāmatu ar ievērojamu autoru kā palikni zem ļodzīgās galda kājas vai “nejauši” atstājot ārā pa nakti, nedusmojieties – viņš vienkārši vēlas to izsvītrot no sava obligātās literatūras saraksta.

Sleja žurnālam Playboy

Publicēta: pagājušogad

Advertisements