Varbūt atnāciet pie manis rudenī

Rudens nav mans mīļākais gadalaiks. It kā jau lapas un krāsas un nav tik traki. Rodas ilūzija, ka brīvdienas varēs pavadīt vārtoties krāsaino lapu kaudzēs, un tās nebūt nebūs ne slapjas, ne aukstas. Bet tās būs. Mēs visi labi zinām, kāds īstenībā ir rudens. Mēs zinām, ko tas atnes. Vientulību, nomāktību un vēlmi rakstīt sliktu dzeju. Rudenī pastiprināti gribas arī smēķēt. Nevienam gada laikam tas nepiestāv tik ļoti kā rudenim. Iedomājieties… Tumši….Drūmi…. Jūs ievelkat nelielu daļiņu nāves un izpūšat tādu pašu pelēku mākoni, kā to, kas pārņēmis debesis virs galvas. Redzētu jūs kāds šajā unikālajā mirklī, par jums taptu fenomenāla blūza dziesma.

Rudens ir ļoti intelektuāls gadalaiks, jo izvelk no cilvēkiem to unikālo nomāktību un riebumu, par kuru pat nesapņojam vasarā. Tas nav ziemas nīgrums, kas ievīstīs sešās šallēs un neglītos, bet siltos zābakos, tas pavisam noteikti nav pavasara optimisms. Tas ir inteliģents riebums un inteliģenta nomāktība, no šiem dvēseles stāvokļiem nāk tādas mākslinieciskas izpausmes kā dzeja un performance. Es ticu, ka 80% ideju tām melnbaltajām filmām, kurās nekas īsti nenotiek, bet kuras nesaprotamu iemeslu dēļ visi slavē, rodas rudenī. Visas tās dziesmas un dzejoļi, kas sacerēti par rudenī un būšanu tajā. “Nenāciet pie manis rudenī”, piemēram. Neviens pie skaidra saprāta esošs cilvēks nesarakstīs dziesmu “Nenāciet pie manis vasarā”. Protams, ka nāciet! Aizbrauksim uz jūru, nopeldēsimies, iedzersim aukstu alu! Par ziemu varētu sarakstīt tikai “Lūdzu, lūdzu nāciet pie manis ziemā! Ārā ir auksts es nekur negribu iet! Lūdzu, nāciet, man ir garlaicīgi jau trešo mēnesi!” Par pavasari nemaz nevajag domāt, pavasarī visi iet pie visiem. Bet rudenī…. Rudenī nenāciet.

Komunicēt ar cilvēkiem vasarā ir viegli. Lai labi kopā pavadītu laiku, nekas īsti nav jādara – ir silts, spīd saule, apkārt ir priecīgi cilvēki vasarīgās, plandošās drēbēs, kāda startpība, par ko jūs runājat, vai kāds vispār klausās? Nē, visi sēž vasaras zviļņos, atgāzuši galvu pret sauli un izbauda savu vienkāršo eksistenci. Bet rudenī visa šī vieglā sistēma apmet kūleni un nekas vairs nav tik vienkārši. Cilvēki rudenī arī pēkšņi kļūst tik aizņemti, ka, šķiet, viņi kā minimums vada valsti vai millardu vērtu uzņēmumu. Aizņemtība ir rudens sezonas must-have aksesuārs, kas komplimentē sarauktajai pierei un smaržām, kas rodas, daudzkārt pārvērtējot sava darba nozīmi. Šķiet, ka ar jaunu drēbju kārtu, kurā dominē visa melnā un pelēkā tonalitāte, cilvēki adaptē arī pavisam citu uzvedības un domāšanas stilu. Varbūt tajos mēteļos un garajos zābakos ir kāda apdullinoša viela, kas liek nepārtraukti intelektuāli vīpsnāt, es nezinu. Pēkšņi cilvēks, ar kuru jūs vasarā, tērpušies šortos un t-kreklā, kopā dzērāt alu un smējāties uz kaut kādas terases, stāv jūsu priekšā tumši pelēkā plašķī un Latvijas dizaineru šallē, viņš vairs vairs negrib dzert alu un smieties, viņš grib vīnu, viņš grib runāt par Džima Džarmuša filmām, viņš spītīgi grib zināt, kādas grāmatas pēdējā laikā esat izlasījis. Kā lai viņam tagad pasaka, ka pēdējo reizi mēģinājāt lasīt jūnijā, kad pēc dažām izlasītām lappusēm, svētlaimīgi aizmigāt saulē kā resns runcis? Tagad jāmēģina izlocīties, lai neatklātu faktu, ka nekad neesat atšķīris Džarmušu no Tarkovska un tiem pārējiem nopietno filmu taisītājiem. Kā lai pasaka, ka pēdējā filma, ko skatījāties bija “Transformeru” pirmā daļa nu jau ceturto reizi? Tas cilvēks, ko jūs zinājāt jūlija vidū, šortos un ar aliņu rokās, kuram likās, ka “Transformeri” ir super, vairs nav tas cilvēks, kas stāv jūsu priekšā. Viņš ir tā paša cilvēka rudens versija, kuram tagad patīk Pinot Noir un Film Noir. Un jums nu jāvelk no azotes atkal ārā tādi vārdi kā “korelācijas”, “ignorance”, “reprezentācija”, tie jāpin iekšā teikumos par pavirši izlasītām jaunākajām kulta grāmatām. Rudens spēlējas ar cilvēku prātiem, tas neizprotamā veidā liek justies gudrākam, dvēseliskākam un caurcaurēm intelektuālam. Tas noliek malā mūziku, ko klausījāties vasarā un ieliek jums rokās dīvainus skaņdarbus ar vokālu, bet bez vārdiem vai ar instrumentiem, kuru skanējums ļoti atgādina izsalkušu kaķi. Bet tomēr savā dīvainajā, rudenīgajā veidā, tas strādā. Jo mēs pie tā atgriežamies ik gadu. Līdzīgi kā dzīvnieki pēc vasaras nomaina savus kažokus, arī mēs plandošās kleitas un vasarīgos šortos nomainām pret žaketēm, šallēm un nomāktību. Varbūt tā ir īpatnība, kuru diktē mūsu ģeogrāfiskais novietojums. Bet varbūt mums visiem vajag vienu ellīgi pozitīvu kouču.

*Sleja žurnālam Playboy

Publicēta: kaut kad sen

Advertisements