Alerģija pret dēmoniem

Jau vairāk nekā 10 gadus pavasaris un vasara man sagādā kā prieku, tā bēdas – līdz ar saules stariem un plaukstošām lapām, gaisā nonāk pilnīgi nekaitīgas vielas, kuras mans organisms ir izvēlējis par lielākajiem ienaidniekiem. Pēdējos gados alerģijas parādīšanās kļuvusi arvien kaitnošāka, tāpēc, kā jau pieaudzis cilvēks, risinājumu problēmai radu ārsta apmeklējumā.

Vizītei pie ārsta vajadzīga rūpīga stratēģija, kas sākas jau ar apmeklējuma pieteikšanu. Jāatzīst, biju diezgan lepna par savu izgudroto plānu. Pieteicos uz Zinību dienu – 1. septembri – izskaitļojot, ka šī ir viena no retajām dienām, kad piepildītas ir tikai skolas. Kamēr vecāki ar bērniem visur Latvijā baudīs piesvīdušas aktu zāles, gladiolas un torti “Cielaviņa”, alerģiju ārsts netraucēti varēs graizīt manu ādu un pilināt tajā alergēnus. Reizēm grūti noticēt savai attapībai, bet nācās atzīt, ka esmu malacis.

Zinību dienas agrā pēcpusdienā atbrīvojos no biroja valgiem, lai mērotu ceļu uz tukšo klīniku. Sēžot nedaudz pagrimušajā 15. trolejbusā, iztēlojos kā administratores seja iemirdzēsies, ieraugot pirmo pacientu šodien un kā mūsu saruna atbalsosies tukšajos gaiteņos. Nonākot iestādē nekas neliecināja, ka es būtu kļūdījusies – stāvvietā bija novietotas tikai dažas mašīnas, pa teritoriju klīda pāris indivīdi. Gaiteņu labirintos uzgāju meklēto 224.kabinetu ar nosaukumu “Alerģiju centrs”. Šeit mani sagadīja neliela vilšanās, jo vietu, kas lepojas “Alerģiju centra” vārdu, biju iztēlojusies lielāku kā saldēto preču nodaļu Rimi. Tomēr tas nav svarīgi – verot vaļā 224. kabineta durvis, biju gatava ieelpot medikamentu atsvaidzinošo aromātu un izbaudīt “tukšās dienas” klusumu.

Ienākot “Alerģiju centrā”, sapratu, ka pasaule vairs nedarbojas pēc skaidriem un racionāliem loģikas principiem. Izskatījās, ka 1.septembra svinības visām tuvējām skolām ir pārceltas uz šo vienu mazo kabinetu. Manos aprēķinos bija iezagusies nāvīga kļūda, bet tā nebija vienīgā nāvīgā lieta, kas mani sagaidīja 224. kabinetā. “Alerģiju centrs” laikam ir tik mazs, ka tajā neietilpst pat pulkstenis, tāpēc pierakstiem ir visai simboliska nozīme, un rindā jāgaida apmēram divas stundas ciešas tuvības apstākļos. Pa to laiku pieņemšanas telpu durvis, kuras visas atveras uz vannasistabas izmēra uzgaidāmo telpu, stāv vaļā. Arī tās, kuras ved uz analīžu telpu.

Tas, ka bērniem nepatīk adatas, nav ne jaunums, ne pārsteigums. Arī daudzus pieaugušos tās biedē. Tomēr troksnis, kas nāca no analīžu telpas, lika domāt, ka alerģiju konstatēšanai ārsti bez anestēzijas uzšķērž pacientu, izņem visus viņa orgānus un tad tos dziļdomīgi pēta, pacientam izmisīgi cenšoties turēties pie dzīvības. Kas bija vēl pārsteidzošāk – šo apokaliptisko ainu vienpersoniski uzbūra apmēram 8 gadus vecs zēns. Viņš raudāja, kliedza, spēra, sita, gaudoja un izdvesa skaņas, kas ar katru minūti arvien vairāk nostiprināja manu ticību pārdabiskajam, ellei un eksorcisma speciālistu nepieciešamībai pat tādā it kā šķīstā iestādē kā “Alerģiju centrs”. Trokšņi analīžu telpā neatviegloja rindā sēdošo bērnu un viņu vecāku situāciju, kas jau tā bija apšaubāma, jo kūkas un dāvanu vietā šie bērni 1. septembrī bija saņēmuši iespēju dabūt adatu vēnā. Stundu vēlāk mazo dēmonu skatīju vaigā, jau pati sēžot kliedzienu nomocītajā telpā. Tur viņš, nezaudējis ne kripatiņu enerģijas spiegt un spert, turpināja pārbaudīt savu vecāku mīlestību un “Alerģiju centra” logu izturību.

Esot katastrofai tuvāk, ieraudzīju tās patiesos apmērus. Kliedzējs, nobļāvies sarkans, sāka mētāt pa gaisu rokas un kājas katru reizi, kad māsiņa tam pietuvojās ar adatu. Vairākas vates uz bērna rokām liecināja, ka līdz dūrienam viņa nonākusi apmēram 6 reizes, pirms saņēmusi spērienu. Savas atvases histērijā noraudzījās miesās ražīgs tēvs, kura skumjās acis liecināja par stingru koncentrēšanos uz iemesliem, kāpēc viņš dēlu tomēr mīl. Atbalstīt ģimeni grūtos laikos bija ieradusies arī norupējusies ķērcēja mamma ar zīdaini uz rokām. Sajutis brāļa cīņu, enerģisku bļāvienu uzsāka arī Dēmons Jaunākais. Es varēju tikai apbrīnot abu vecāku izturību un akmeņainos nervus. Tikmēr māsiņa, kuras kolēģes, pēc manas loģikas vadoties, bija paņēmušas brīvdienu, balansēja uz vājprāta robežas. Līdz šim viņai acīmredzami nebija nācies veikt analīzes pārdabiskai būtnei. Cīņa ar šo elles bērnu paņēma visu viņas uzmanību, piepildot uzgaidāmo telpu līdz malām. Viņai palīgā tika izsauktas māsiņas no citām nodaļām, citādi pārējiem pacientiem uz analīzēm būtu jāgaida līdz brīdim, kad bļāvējs beidzot sevi izsmeltu un vienkārši bezspēkā saļimtu.

Kad pati nonācu līdz analīzēm, solists bija iegājis vispārējā delīrijā un šķita vairs nesaprotam, kur atrodas un pret ko cīnās. Redzot, kā cilvēki uzgaidāmajā telpā cenšas aizspiest ausis ar līdzpaņemtajām mantām, māsiņa pieņēma izšķirīgu lēmumu ķērcēju vest uz citu telpu, kur esot “gaišāk un mierīgāk”. Palicēji loloja cerības, ka “gaišāk un mierīgāk” ir savstarpējs ārstu kods, kas apzīmē trankvilizatorus vai eksorcismu. Izvedot mazo elles vēstnesi no “Alerģiju centra”, iestājās apdullinošs klusums, kurā pārējiem pacientiem uz mirkli likās, ka ķērcieni ir nodarījuši neatgriezeniskus dzirdes bojājumus un viņi vairs nekad nedzirdēs mūziku, koku šalkoņu un savu bērnu smieklus. Tomēr viss atgriezās ierastajās sliedēs, kad attālināti kliedzieni atsākās jau citā gaitenī. Kad beidzot biju gatava doties prom, māsiņa bija atpakaļ un viņas dusmas gāzās pār visiem, kas gadījās viņas ceļā. Pacienti dabūja uzzināt visu par viņas neģēlīgajām kolēģēm, garo darba dienu, neadekvāto atalgojumu. Tikai tie, kuri bija ieradušies pēc ķērcēja pārvietošanas, atļāvās sašust par šo dusmu izvirdumu. Viņi nezināja. Mēs, pārējie, sapratām un mājām ar galvu māsiņas runu plūdiem. Ir tā Ināra maita, ka šodien izdomāja paņemt brīvu. Mēs nevainojām ne māsiņu, ne nelaimīgos vecākus, bet jutāmies kā pārdzīvojuši dabas katastrofu, ko neviens nebija paredzējis. Šī baismīgā pieredze mūs vienoja.

Nezinu, vai asinsanalīzi dabūt beigās izdevās. Nezinu, vai dēmoniem vispār ir asinis. Gan jau tam nav nozīmes, jo velnišķīgais spēks, kas deva bērnam enerģiju divas stundas bez apstājas ķērkt un spert, tiks galā ar jebkuru alerģiju, kas uzdrošināsies viņam uzbrukt.

Šie notikumi norisinājām pirms gada. Kliedzienu iespaidā īsti vairs neatceros, no kā alerģija man ir man pašai, taču atceros ķērcēju, izmisumu viņa tēva acīs un māsiņas nevaldāmos dusmu plūdus. Uz “Alerģiju centru” gan vairs neiešu, jo ko var zināt – varbūt tam bērnam ir nozīmētas atkārtotas analīzes.

Māksla: autors nezināms, uziets National Geograpfic

Advertisements