#sociāls

Būsim reāli – ja cilvēks mūsdienās nedokumentē savu ikdienu un unikālo viedokli par jebko un visu vismaz vienā no sociālajiem portāliem, pārējie pieņem, ka viņa dzimšanas gads meklējams kaut kur vēlinajā paleolīta laikmetā, kad cilvēki joprojām medīja ar šķēpiem un izmantoja Internet Explorer.

Kad sociālie portāli aktualizējās Latvijā, es biju kaut kur pa vidu saviem tīņa gadiem, kad iespēja mērīties ar draugu skaitu un komentāriem pie bildēm šķita dzīves noteicošā vadlīnija. Arī pēc tam, kad bija pārgājusi pirmā apmātība, sociālie tīkli likās tīri interesanta mantiņa, jo tā bez ierunām un atrunām gribēja skatīties gan divdesmit vienādās bildes no ceļojuma, gan uzklausīt jaunāko “totālošodienas besi” un bija diezgan diskrēta, ja tu nedaudz vairāk kā tas būtu veselīgi skatījies citu cilvēku vienādās bildes.

Taču tagad reizēm nevilšus prātā iezogas doma, ka mēs, kādi 200 miljoni cilvēku, visi kopīgi azotē esam audzinājuši sociālu čūsku, kura mūsu uzticētas lietiņas braši atstāsta darbadevējiem, uz ballīti neielūgtajiem draugiem un namu pārvaldniekam, kuram par šo ballīti ir ļoti dalītas izjūtas. Bet tas vēl būtu nieks, ja šī čūska savā nodabā nesāktu jukt prātā.

Kādreiz par to, ka cilvēks slimīgi sekoja līdzi visu visu savu paziņu gaitām, varēja uzsākt krimināllietu. Tas, kurš piektdienas vakarā precīzi zināja, kuros bāros viņa draugi rīt pamostoties neatcerēsies, ka ir bijuši, bija gaišreģis. Tiem pašiem nelaimīgajiem draugiem mūsdienās ir iespēja ar mazas viedtālruņa aplikācijas palīdzību aizceļot atpakļ laikā, lai redzētu, kur viņu vakardienas aizmiglotā apziņa bija attapusies izvilkt no kabatas telefonu un pabakstīt pāris pogas. Vai pat visiedvesmotākais vizionārs to spēja iztēloties pirms pusgadsimta?

Žila Verna un Tolkīna romāni izklausās pēc maza bērna šļupstiem, kad tiem pretī noliek mūsdienu realitāti. Cīsiņi, kuri dalās ar bildēm kaut kādā citā, netaustāmā pasaulē un lēts brendijs, kas spriež par Latvijas slavenībām, šiem cilvēkiem nebūtu ienākuši prātā pat tad, ja viņi spēlētos ar dzīvībai bīstamiem LSD daudzumiem. Mēs katrs varam savā telefonā saņemt mazas ziņas, ko izsūta mūsu iecienītais margarīns, nemaz nerunājot par visām tām lietām, ko varam iegūt tikai un vienigi par to, ka esam gana spējīgi koordinēt savu pirkstu “Dalīties” vai “Patīk” pogu virzienā. Ja Freids jebkad izsmēja kādu valodnieku, viņš, iespējams, savā kapā griežas katru reizi, kad kols un iekava apzīmē prieku. Ja viņš no dzīves būtu atvadījies ap šo laiku, mums gan nebūtu jāmin, ko viņš tvītotu. Šodien ar maģisku programmu palīdzību, “čivināt” var ne tikai cīsiņi, bet arī miroņi. Pēdējais teikums bija, iespējams, sirreālākais, ko jebkad esmu uzrakstījusi. Bet tas viss ir īsts. Tas eksistē. Tas notiek.

Nav brīnums, ka cilvēki, kuri neizmanto sociālos tīklus jaunatnei atgādina dinozaurus. Viņiem ir slēpta šī maģiskā pasaule, kurā ar mums pļāpā biezpiena sieriņi un apbedīšanas biroji. Viņiem sarunas par to, ko smieklīgu šorīt uzrakstīja Rīgas mēra kaķi, piederas ārsta kabinetiem, ne stilīgām kafejnīcām. Kā lai viņiem atstāsta to smieklīgo infografiku? Kā lai paskaidro, ka ir cilvēki, kuru darbs ir izlikties par santehnikas preču veikaliem un melnajiem stārķiem internetā? Kā lai pasaka, ka mēs paši vairs īsti nesaprotam, kas te vispār notiek? Kā?

Advertisements