Parīze. Atskaņas.

Pēdējās dienas ir bijušas diezgan smagas. Bet gribu par tām uzrakstīt, jo rakstīšana, privāta vai publiska, vienmēr bijis mans veids, kā tikt galā ar grūtām situācijām.

Kā liela daļa manu draugu un paziņu jau zina, es šobrīd dzīvoju Parīzē. Tajā pašā pilsētā, kas tikko piedzīvoja teroristu sarīkotu asinspirti. Kaut arī dzīvoju īsas pastaigas attālumā no vietām, kur notika šīs šausmas, liktenis bija man labvēlīgs un par to, ka kilometra attālumā no manis notiek terorakti, dzirdēju TV ekrānā. “Pienākušas ziņas, ka notikusi apšaude Parīzē,” dzirdu ziņās. 11. rajonā. MANĀ rajonā? Tad sprādziens stadionā. Tad vēl viena apšaude. Vēl viena. Katra arvien tuvāk par iepriekšējo. Un vēl viena tepat 5 minūšu attālumā. Un tad ķīlnieki.

Es vienmēr ļoti pārdzīvoju, šādus sižetus redzot TV, esot mājās, Rīgā. Bet šis ir daudz savādāk. Bailes no kaut kā daudzu simtu kilometru attālumā nav nekas, salīdzinājumā ar bailēm no tā, ka ap tavām mājās klīst cilvēki ar automātiem, kuri grib nogalināt. Izslēdzot TV, var dzirdēt nepārtrauktas sirēnas. Pat neizslēdzot TV var dzirdēt helikopterus, lidojam pāri.

Nakts uz sestdienu bija murgaina, nākamā diena, kad ziņas nonāca līdz Latvijai, jau nedaudz vieglāka. Jāsaka liels paldies visiem, kas atrakstīja, apjautājās. Tas tiešām palīdz tādā mirklī.

Kad pirmā panika nosēdās un ziņas sasniedza visu pasauli, tas, kas mani pārsteidza bija reakcija Latvijas virtuālajā vidē. Tā pie mums notiek parasti, bet šoreiz uz to skatījos no cita skatu punkta. Kā atkal sākas sacensība par to, kurš dzēlīgāk pateiks “Es taču teicu”, “Es zināju” vai ironiskāk aizrādīs citiem par “nepareiziem” veidiem, kā izrādīt sēras un solidaritāti. Es nezinu, kas par kompleksiem tie ir, kas liek katru situāciju pavērst tā, lai parādītu savu (iedomāto) pārākumu. “Kur bija jūsu sēras, kad notika X?”, “Jūsu stulbie karodziņi jau nu baigi palīdz” un citi nebeidzami, virtuāli zemas pašapziņas vēmekļi.

Pēc Parīzes notikumiem visa pasaule izrādīja savu solidaritāti, kā nu mācēja. Mēs redzējām ēkas izgaismotas Francijas karoga krāsās pasaules galvaspilsētās, arī Rīgā. Mēs redzējām cilvēkus, rakstām līdzjūtības sociālajos medijos un piedāvājumus izmitināt tos, kuri Parīzes centrā bija palikuši uz ielas bez iespējām tikt mājās, drošībā. Mēs redzējām Marseljēzu Metropolitēna operas mākslinieku izpildījumā pirms viņu kārtējās izrādes. Un mēs redzējām cilvēkus, izmantojam Facebook doto iespēju, iekrāsot profila bildi Francijas karoga krāsās.

Bet, protams, atradās cilvēki, kuriem nekas no šī nepatika. Kā tas redzams pēc gandrīz katra notikuma, sākās mūsu iecienītās “liekulības medības”. Tu esi liekulis, ja raudi par Parīzi, bet neraudi par Beirutu. Tu esi liekulis, ja jūti līdzi parīziešiem, bet nerakstīji sēras par notriekto krievu lidmašīnu. Pēc Maximas, paust sašutumu drīkstēja tikai tie, kuri nekad nebija spēruši soli Maximā. Principā, lai es nebūtu liekule, manam profilam vajadzētu sastāvēt tikai no nebeidzamām sērām un sašutuma par visām pasaules traģēdijām. Traģiski ir visi šie notikumi, bet cik daudzi no jums ir bijuši Beirutā? Cik daudz draugu un radu jums tur ir šobrīd? Mani pārņem skumjas, dzirdot par uzbrukumiem nevainīgiem cilvēkiem, bet, ja esmu gājusi pa vietām, kur tas noticis, ja zinu, ka mani draugi, radi vai paziņas tur ir šobrīd, tas iedzeļ daudz stiprāk. Bet tas neattiecas tikai uz sērām, iecienītās “liekulības medības” iet tālāk. Ja es ziedoju dzīvnieku patversmei, tas nav labi, jo Āfrikā mirst bērni. Ja es ziedoju Āfrikas bērniem, tas nav labi, jo cilvēki Latvijā mirst no retām slimībām. Es zinu, ka vienmēr un visur atradīsies KĀDS, kuram kaut kas nepatīk. Taču, skatoties sociālos medijus ir diezgan liela (un parasti viena un tā pati) cilvēku grupa, kurai nekādi centieni nekad nebūs gana labi. Jo viņu izdarītais (un visbiežāk tas ir tieši nekas) taču noteikti ir labāks.

Runājot par to, vai karodziņi profilā, izgaismotas ēkas, Marseljēzas dziedāšana, palīdz – jā, palīdz. Cik nu kaut kas tādā mirklī vispār var palīdzēt. Esmu jau vairākkārt dzirdējusi parīziešus sakām, ka pasaules atbalsts viņiem nozīmē ļoti daudz. Ka viņi zina un jūt, ka pasaule skatās, jūt līdzi, grib palīdzēt. Notikušais ir traģēdija, kas atstās pēdas Parīzes iedzīvotāju prātos vēl ilgi. Lai kāds nebūtu mans viedoklis par parīziešiem, šajā situācijā redzu, ka viņi ir cīnītāji, nevis īdētāji, viņu spēks ir viņu vienotībā. Un kā citādi, ja ne ar mazajām lietām mēs šobrīd varētu palīdzēt? Šādos brīžos reti kad palīdz politiķu solījumi vai gudrinieku prātuļojumi par to, ko kurš teica vai neteica. Esot šeit, Parīzē, varu teikt, ka parīziešiem pēdējās dienās palīdz visas mazās lietas – kafejnīcas, kas tuvumā notikumu vietām dod maizītes un tēju par brīvu, cilvēki, kas piemiņas vietās stāv ar zīmēm “free hugs” un apskauj visus, kam vajadzīgs atbalsts, pianists, kurš sāpju un bezcerības vidū spēlēja Lenona “Imagine”, bērnu zīmējumi un ar līdzjūtību rakstītas zīmītes piemiņas vietās Republikas laukumā, Metropolitēna operas mākslinieki, kas sāka izrādi ar Marseljēzu… Bet neviens šeit vēl nav teicis: “Labi, ka ir cilvēki, kas pasaka, ka tie karodziņi ir sūds.”

Advertisements

24 thoughts on “Parīze. Atskaņas.

  1. Paldies par sajūtām – man arī gribējās “uzlikt uz papīra” savējās, bet kaut kā nespēju. Redzot visu to, kas darās Twitter, FB, Delfos un paziņu runas plūdos, labāk noslēdzos sevī un “sagremoju” notikušo diskutējot pats ar sevi. Esi piesardzīga.

    Liked by 1 person

  2. Prieks, ka ar Tevi viss kārtībā un paldies Dievam, ka arī mani Parīzes draugi ir sveiki un veseli.

    Nevajag gan uz lietām skatīties tikai kā uz baltu un melnu. Ļoti liela daļa jau patiesības ir arī tiem, kurus šī karodziņu lieta ir aizķērusi. Arguments, ka Beiruta tālu? Bet kā ar Krieviju, kas Latvijai vēl tuvāk nekā Parīze.

    Ceru nākotnē gan sagaidīt arī mazliet soladeritāti pret citām valstīm. Un nav jau katra profilam jāpārvēršas sēru jūrā, kā Tu raksti, un pastiprināti jājūt līdzi visiem. Būtu gan tikai soledāri, ja cilvēkiem, kurus konkrētais gadījums skar, tiktu dota līdzīga iespēja izrādīt savu līdzjūtību. Facebook taču ir lietotāji no visas pasaules! Tāpēc līdz šim tieši tikai viena notikuma pastiprināta izcelšana var būt gana egoistiska.

    Ideja jau tās saknē nav slikta.

    Novēlu, lai viss pie Tevis Parīzē maksimāli ātri atrisināts, un pilsēta pēc zināma sēru perioda atgūst savu patīkamo tēlu.

    Like

    1. Piekrītu Tev, ka jābūt iespējai izrādīt solidaritāti arī citiem. Saproti, ka arī manas emocijas joprojām ir sakāpinātas. Domāju, ka pieprasījums pēc šī notikuma ir, par to tiks domāts. Nevajag arī aizmirst, ka tik noderīgā “Mark Safe” opcija tika radīta tieši Nepālas zemestrīču laikā.

      Liked by 1 person

  3. Jā, tie karodziņi, patiesi… Arī saskāros ar ‘ko jūs visi to karodziņu tur liekat, kas, jums šķiet, ka tas ko palīdz?’ un likās tik savādi, ka kādam pat tas nepatīk un traucē. Mēs, parastie cilvēki, kam ir jāiet uz darbu, jāturpina savs dzīves ritms, nevaram palīdzēt savādāk, kā vien izrādot vienotību, un neviens neuzskata, ka tas karodziņš atdzīvinās aizgājēju, palīdzēs cietušajiem vai vēl nez ko.. Ir tiešām absurdi šādā sēru brīdī kultivēt vēl vairāk negativitāti. Arī salīdzināt ar lidmašīnas nokrišanu, vai valstīm, kur tādas lietas notiek katru dienu.. Ir jau skumjias, bet tiešām, kā teicāt – facebook profils jāpadara par sēru ziņojumu lapu, lai nevienam nerastos pretenzijas par kādu konkrētu ziņu un pat tad, diezvai varēs tikt cauri.

    Pasaule ir ar Jums.

    Like

  4. Kad piektdienas naktī ieraudzīju tv šīs šausmas,nakts pagāja vienos murgos….tas ir vājprāts,kas notiek….Un ja cilvēki liek šōs karodziņus uz saviem profiliem ,tad tas ir apliecinājums,ka mēs atbalstam un esam kaut šādā veidā kopā.
    Jā,terorakti notiek visā pasaulē…bet Francija un Parīze ir bijusi un cerams paliks mākslas,kultūras un brīvības Meka…Tāpēc tas ir dubultskarbi ,ka šādas lietas notiek ,tieši tur….

    Like

  5. Seeroju kopaa ar Franciju. Karodzinju uzliku uz 1 diennakti.
    Taalaak gaidu riiciibu no vienas , no vislielaakajaam un speeciigaakajaam pasaules valstiim.
    Austraalijas premjeri , vecais un jaunais to prata nodefineet skaidri un preciizi .
    Uztieptaas ,meliigaas “tolerances” laikam jaabeidzas. Kam vajag shariatu ,dziivo
    tur kur to piekopj. Kas ieniist ieceljotaaju pienjeemusho zemi , jaabrauc maajup.
    Es vairs negribu buut : “Mees esam Sharlie ” ,taatad mees cietushie,upuri.
    Puikas atkal jaamaaca kauties……

    Liked by 2 people

    1. 7dien nobumboja grupējuma centrāli Raqqā. Šobrīd laikam pieņemts lēmums, ka izraidīs radikālos imāmus. Olands baigi apņēmies parādīt raksturu, tā izskatās.

      Like

  6. Nadina, paldies par Tavu viedokli.
    Ir gruti iedomaties kaa Tu juties tur, uz vietas, kur viss atgadina par sausmigo tragediju tajaa piekdienaa. Nekas nesatuvina taa, kaa to dara nelaime.
    Tavs raksts satur tikai Tavas domas un emocijas, kas man liek aizdomaties, vai Tu zini par Francijas politiku, vai Tu zini kapec tas notika? Vai TU zini, kaa ta saaakas?
    Paintereseejies par Francijas attiecibam ar arpasauli un ipashi pret Iraku un Siriju, varbut Tava saape pagaisiis mazliet, bet ludzu, nakamreiz centies but originalaka sava raksta, un, nelasi mediju, ipashi jau Francijas. X

    Like

    1. Jā, protams, ka tās ir manas emocijas un mans viedoklis, tāpēc tas ir mans, nevis kāda cita, raksts.
      Es labi zinu Francijas ārpolitikas īpatnības un izmaiņas pēdējo gadu laikā. To, ka esam paaugstinātas apdraudētības zonā, zinājām jau tad, kad Francija sāka uzlidojumus Sīrijai. Tas, ka es zinu, kāpēc tas notika, nemazina pārdzīvojumu un neliek justies labāk par šo situāciju. Ne jau jaunieši koncertā, viņu ģimenes vai draugi bombardē Sīriju. Arī cilvēki, kuri vakaros apmeklē restorānus vai kuriem katru dienu jāiet garām šīm vietām, uztraucoties par to, vai tas atkārtosies, to nedara. Mēs nededzam sveces par Olandu vai koalīciju vai rietumu valstu iejaukšanos Tuvajos Austrumos. Mēs dedzam sveces par aizgājējiem un viņu tuviniekiem un cenšamies saglabāt kopības sajūtu, jo panika, dusmas, naids, arogance, ķengāšanās un tādi vispārināti teksti kā “paši vainīgi”, dara pāri mums pašiem.

      Like

  7. …paldies, ka padalījies ar savām domām, labi teikts. Jutos ļoti līdzīgi, kad daudzi nekaunējās izmantot šo traģēdiju, lai pievērstu sev uzmanību!!!

    Like

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s