Parīze. Atskaņas.

Pēdējās dienas ir bijušas diezgan smagas. Bet gribu par tām uzrakstīt, jo rakstīšana, privāta vai publiska, vienmēr bijis mans veids, kā tikt galā ar grūtām situācijām.

Kā liela daļa manu draugu un paziņu jau zina, es šobrīd dzīvoju Parīzē. Tajā pašā pilsētā, kas tikko piedzīvoja teroristu sarīkotu asinspirti. Kaut arī dzīvoju īsas pastaigas attālumā no vietām, kur notika šīs šausmas, liktenis bija man labvēlīgs un par to, ka kilometra attālumā no manis notiek terorakti, dzirdēju TV ekrānā. “Pienākušas ziņas, ka notikusi apšaude Parīzē,” dzirdu ziņās. 11. rajonā. MANĀ rajonā? Tad sprādziens stadionā. Tad vēl viena apšaude. Vēl viena. Katra arvien tuvāk par iepriekšējo. Un vēl viena tepat 5 minūšu attālumā. Un tad ķīlnieki.

Es vienmēr ļoti pārdzīvoju, šādus sižetus redzot TV, esot mājās, Rīgā. Bet šis ir daudz savādāk. Bailes no kaut kā daudzu simtu kilometru attālumā nav nekas, salīdzinājumā ar bailēm no tā, ka ap tavām mājās klīst cilvēki ar automātiem, kuri grib nogalināt. Izslēdzot TV, var dzirdēt nepārtrauktas sirēnas. Pat neizslēdzot TV var dzirdēt helikopterus, lidojam pāri.

Nakts uz sestdienu bija murgaina, nākamā diena, kad ziņas nonāca līdz Latvijai, jau nedaudz vieglāka. Jāsaka liels paldies visiem, kas atrakstīja, apjautājās. Tas tiešām palīdz tādā mirklī.

Kad pirmā panika nosēdās un ziņas sasniedza visu pasauli, tas, kas mani pārsteidza bija reakcija Latvijas virtuālajā vidē. Tā pie mums notiek parasti, bet šoreiz uz to skatījos no cita skatu punkta. Kā atkal sākas sacensība par to, kurš dzēlīgāk pateiks “Es taču teicu”, “Es zināju” vai ironiskāk aizrādīs citiem par “nepareiziem” veidiem, kā izrādīt sēras un solidaritāti. Es nezinu, kas par kompleksiem tie ir, kas liek katru situāciju pavērst tā, lai parādītu savu (iedomāto) pārākumu. “Kur bija jūsu sēras, kad notika X?”, “Jūsu stulbie karodziņi jau nu baigi palīdz” un citi nebeidzami, virtuāli zemas pašapziņas vēmekļi.

Pēc Parīzes notikumiem visa pasaule izrādīja savu solidaritāti, kā nu mācēja. Mēs redzējām ēkas izgaismotas Francijas karoga krāsās pasaules galvaspilsētās, arī Rīgā. Mēs redzējām cilvēkus, rakstām līdzjūtības sociālajos medijos un piedāvājumus izmitināt tos, kuri Parīzes centrā bija palikuši uz ielas bez iespējām tikt mājās, drošībā. Mēs redzējām Marseljēzu Metropolitēna operas mākslinieku izpildījumā pirms viņu kārtējās izrādes. Un mēs redzējām cilvēkus, izmantojam Facebook doto iespēju, iekrāsot profila bildi Francijas karoga krāsās.

Bet, protams, atradās cilvēki, kuriem nekas no šī nepatika. Kā tas redzams pēc gandrīz katra notikuma, sākās mūsu iecienītās “liekulības medības”. Tu esi liekulis, ja raudi par Parīzi, bet neraudi par Beirutu. Tu esi liekulis, ja jūti līdzi parīziešiem, bet nerakstīji sēras par notriekto krievu lidmašīnu. Pēc Maximas, paust sašutumu drīkstēja tikai tie, kuri nekad nebija spēruši soli Maximā. Principā, lai es nebūtu liekule, manam profilam vajadzētu sastāvēt tikai no nebeidzamām sērām un sašutuma par visām pasaules traģēdijām. Traģiski ir visi šie notikumi, bet cik daudzi no jums ir bijuši Beirutā? Cik daudz draugu un radu jums tur ir šobrīd? Mani pārņem skumjas, dzirdot par uzbrukumiem nevainīgiem cilvēkiem, bet, ja esmu gājusi pa vietām, kur tas noticis, ja zinu, ka mani draugi, radi vai paziņas tur ir šobrīd, tas iedzeļ daudz stiprāk. Bet tas neattiecas tikai uz sērām, iecienītās “liekulības medības” iet tālāk. Ja es ziedoju dzīvnieku patversmei, tas nav labi, jo Āfrikā mirst bērni. Ja es ziedoju Āfrikas bērniem, tas nav labi, jo cilvēki Latvijā mirst no retām slimībām. Es zinu, ka vienmēr un visur atradīsies KĀDS, kuram kaut kas nepatīk. Taču, skatoties sociālos medijus ir diezgan liela (un parasti viena un tā pati) cilvēku grupa, kurai nekādi centieni nekad nebūs gana labi. Jo viņu izdarītais (un visbiežāk tas ir tieši nekas) taču noteikti ir labāks.

Runājot par to, vai karodziņi profilā, izgaismotas ēkas, Marseljēzas dziedāšana, palīdz – jā, palīdz. Cik nu kaut kas tādā mirklī vispār var palīdzēt. Esmu jau vairākkārt dzirdējusi parīziešus sakām, ka pasaules atbalsts viņiem nozīmē ļoti daudz. Ka viņi zina un jūt, ka pasaule skatās, jūt līdzi, grib palīdzēt. Notikušais ir traģēdija, kas atstās pēdas Parīzes iedzīvotāju prātos vēl ilgi. Lai kāds nebūtu mans viedoklis par parīziešiem, šajā situācijā redzu, ka viņi ir cīnītāji, nevis īdētāji, viņu spēks ir viņu vienotībā. Un kā citādi, ja ne ar mazajām lietām mēs šobrīd varētu palīdzēt? Šādos brīžos reti kad palīdz politiķu solījumi vai gudrinieku prātuļojumi par to, ko kurš teica vai neteica. Esot šeit, Parīzē, varu teikt, ka parīziešiem pēdējās dienās palīdz visas mazās lietas – kafejnīcas, kas tuvumā notikumu vietām dod maizītes un tēju par brīvu, cilvēki, kas piemiņas vietās stāv ar zīmēm “free hugs” un apskauj visus, kam vajadzīgs atbalsts, pianists, kurš sāpju un bezcerības vidū spēlēja Lenona “Imagine”, bērnu zīmējumi un ar līdzjūtību rakstītas zīmītes piemiņas vietās Republikas laukumā, Metropolitēna operas mākslinieki, kas sāka izrādi ar Marseljēzu… Bet neviens šeit vēl nav teicis: “Labi, ka ir cilvēki, kas pasaka, ka tie karodziņi ir sūds.”